Joprojām nespēju iztēloties, ka viņa tur guļ. Tas ir neloģiski. Kāpēc mīļš cilvēks jāaprok kaut kādā vientulīgā bedrē, aukstā, smilšainā, pilnā ar vabolēm? Dzīve taču nevar beigties tā - pēc visa, kas bijis, pēc visa, kas bijusi viņa.

/"Daiļās būtnes"/

Tik skumji, ka vienīgais, ko varu viņas labā darīt, ir apklāt kapu kopiņu ar skujām..

Es atkal sapņoju par mammu

Teicu viņai, ka, ja viņu satiktu, pieietu klāt, apskautu un nekad vairs nelaistu vaļā

Man ir tik ļoti ļoti žēl, ka tā vairs nekad nebūs.. Šī pilnīgi noteikti ir mana raudamā diena

lietas, kuras man pietrūkst vai vismaz ir par maz

Saule
Prieks
Brīvs laiks
Miegs
Mamma
Draudzība
Spēks
Enerģija
Stabilitāte
Oma
Istabas sienas
Atpūta
uttttt

LIFE IS PAAAIN, haha

Sapņi, neizsapņotie jaunības sapņi. Neiedomājami, kādi ir cilvēku likteņi.. Laikam jau būtu normāli rakstīt savu dienasgrāmatu - īstu, uz papīra, nevis internetā, kur es kādu dienu saniķošos un izdzēsīšu. Un tomēr, svešu dienasgrāmatu lasīšana ir kā ielūkošanās svešā dzīvē, tur, kur man nav nekādu tiesību līst. Sapratu, no kā man tāda izteikšanās un domu brīvība - arī mans vectēvs, rakstot dienasgrāmatu, izmantojis uzrunu no tēmas: "sveiki, mani iedomu draugi!" Tikai, protams, nedaudz mierīgākā variantā. Šis un vēl dažas sakritības, kuras novēroju, to visu lasot, liek pasmaidīt. Caur asarām. Jo ir neiespējami nejust līdzi tādam pārdzīvojumam.

Sometimes you just need to let go, don't keep it all inside

Mammai vienmēr taisnība. Vienmēr. Un par to viņai paldies.

Jā, es patiešām laikam esmu bijusi pamatīgā ziemas miegā - nekādu emociju. Bet vakar slūžas bija vaļā, biju jau aizmirsusi, cik labi ir kārtīgi izraudāties. Kāpēc cilvēki ir tik ļoti saistīti? Sāp vienam - sāp otram, viens aiziet, otrs paliek ar dziļām sāpēm. Es sev riebjos brīžos, kad aprakstu šadas lietas blogā, bet man nešķiet godīgi ko tādu uzkraut citiem, likt viņiem klausīties 'life is pain' manā izpildījumā. Visvairāk man sāp tas, ka zinu, kam šo visu varētu stāstīt. Visu. Un ko es darīšu, kad nomirs oma? Kā es dzīvošu tālāk? Jā, es esmu pārāk paštaisna, bet kāpēc man tas ir jāpiedzīvo?

Vai jums kādreiz ir sāpējis tik ļoti, ka to nevar uzrakstīt?

Es vienkārši sāku raudāt, ieraugot šo

Mammu! Es gribu Tev visu izstāstīt, pasūdzēties un paprasīt  padomu! Tikai.. kā?