Mūzika glabā visas atmiņas, reizēm uzplēš senas brūces. Tāpat tie sapņi, kuri vienmēr rāda to, kā varētu būt. Cik mēs kopā varētu būt laimīgas, darīt visu, ko dara citas mammas ar meitām. Spēlēju sintezatoru līdz acis aizmiglojās tā, ka vairs neredz notis. Arī šobrīd tāpat. Bet pilnīgi katrā sapnī es apzinos to, ka tā nevar būt un, ka kaut kas nav kārtībā. Laikam jau man zemapziņā ir iekalts tas, ka nekad vairs viņu neredzēšu, ka viņa nekad neatgriezīsies. Pat sapņos man nav lemts izjust to laimi un atkalredzēšanās prieku. Bet nekas, man patīk smaidīt un izlikties, ka viss kārtībā

* * *

Iet pa dzīvi un pamanīt:
Brīdi, kad esi vajadzīgs,
Kad esi neaizstājams
Kā ūdens, kā gaiss, kā mājas.

Iet pa dzīvi un pamanīt:
Brīdi, kad esi lieks,
Kad ļaunumu dara tavs tuvums
Kā sērga, kā tārps, kā puve.

Iet pa dzīvi un pamanīt:
Brīdi, kad tavas līdzšinējības
Otram vairs nepietiek,
Kad viņš tev vairāk prasa
Vai varbūt mazāk...

Iet pa dzīvi un pamanīt
Kā rasas asaru liepzieda skropstā,
Kā cīruļa spalviņu pakulu kreklā,
Kā zelta zivtiņu dziļjūras dzelmē...

Iet pa dzīvi un pamanīt:
Kad esi vajadzīgs,
Kad esi lieks,
Kad tavas līdzšinējības
Otram vairs nepietiek.

/Ā.Elksne/