Mammai vienmēr taisnība. Vienmēr. Un par to viņai paldies.
Jā, es patiešām laikam esmu bijusi pamatīgā ziemas miegā - nekādu emociju. Bet vakar slūžas bija vaļā, biju jau aizmirsusi, cik labi ir kārtīgi izraudāties. Kāpēc cilvēki ir tik ļoti saistīti? Sāp vienam - sāp otram, viens aiziet, otrs paliek ar dziļām sāpēm. Es sev riebjos brīžos, kad aprakstu šadas lietas blogā, bet man nešķiet godīgi ko tādu uzkraut citiem, likt viņiem klausīties 'life is pain' manā izpildījumā. Visvairāk man sāp tas, ka zinu, kam šo visu varētu stāstīt. Visu. Un ko es darīšu, kad nomirs oma? Kā es dzīvošu tālāk? Jā, es esmu pārāk paštaisna, bet kāpēc man tas ir jāpiedzīvo?
Vai jums kādreiz ir sāpējis tik ļoti, ka to nevar uzrakstīt?
