Sapņi, neizsapņotie jaunības sapņi. Neiedomājami, kādi ir cilvēku likteņi.. Laikam jau būtu normāli rakstīt savu dienasgrāmatu - īstu, uz papīra, nevis internetā, kur es kādu dienu saniķošos un izdzēsīšu. Un tomēr, svešu dienasgrāmatu lasīšana ir kā ielūkošanās svešā dzīvē, tur, kur man nav nekādu tiesību līst. Sapratu, no kā man tāda izteikšanās un domu brīvība - arī mans vectēvs, rakstot dienasgrāmatu, izmantojis uzrunu no tēmas: "sveiki, mani iedomu draugi!" Tikai, protams, nedaudz mierīgākā variantā. Šis un vēl dažas sakritības, kuras novēroju, to visu lasot, liek pasmaidīt. Caur asarām. Jo ir neiespējami nejust līdzi tādam pārdzīvojumam.